Sejas

Nemaz nebrīnos, ka tik daudzi animācijas filmu veidotāji iedvesmojušies no šiem radījumiem. Tie patiesi ir raksturi! Manis noķertie pēdējā laika portreti - koksngrauzis un sienāzis:

Ūdens pētīšana

Šogad pēc ilgāka pārtraukuma nolēmu atkal piedalīties Sabiedriskā monitoringa programmā. Citus gadus pētīju ķērpjus un orhidejas, bet šogad izlēmu pievērsties ūdeņiem, kā arī papētīt gliemju sugas. Tā nu devāmies izpētīt vietējo Korģes upīti.
Pēc metodikas vispirms būtu jāizpēta ūdens augi, bet... skatāmies, ka tādu nemaz nav. Tas, kas bildē izskatās zaļš, tie ir tikai koku lapu atspīdumi.

Pēc apraksta sanāk - jo mazāk ūdensaugu, jo tīrāks ūdens. Vai tā arī ir?
Nākamais solis - ūdensdzīvnieku pētīšana. To dara tā - ar sietiņu smeļ upes grunti un sasmelto liek iekšā traukā ar ūdeni. Pirmajā brīdī izskatījās, ka upītē nemājo vispār nekāda dzīvība. Tomēr tik traki nebija.
Te daži guvumi.
Augšā ūdensēzelītis (vai, kā man viņš patīk!) un tie 3 garie īsti nezinu kas, bet varbūt maksteņu kāpuri bez mājiņām:

Cauruļblakts:

Kaut kāda ūdensvabole, tik neizdodas man noteikt:

Bet šis radījums dabā ir tik ļoti sīks, ka izskatās vienkārši pēc peldoša gaiša punktiņa. Tikai palielinājumā skatoties, var ieraudzīt, ka tā ir maza "garnelīte", bet pareizais nosaukums pēc metodikā pievienotā noteicēja ir sānpelde.

Šis radījums gan neliekas diezko jauks, taču arī dēle pie upes tīrības noteikšanas krīt svarā:

Un te lielās ūdensspolītes mājoklis, kurā nu jau gan mitinās citi:

Sarēķinot visus ciparus par atrastajiem radījumiem, izrādās, ka arī pēc šī rādītāja ūdens kvalitāte ir augsta. Tas priecē. :)

Ko noķēru

Braucu, skatos - kas tur spirinās pa ceļu? Tas tak kurmja kungs! Izkāpu, nobildēju. Šņāca gan baisi!

Cīņa

Šodien bija sīkbūtnēm bagāta diena. Par pārējo vēlāk, bet nu nevarēju nepadalīties ar savā mazmājiņā redzēto. Vaboles cīņa ar zirnekli uz dzīvību un nāvi. Lai arī sliktas kvalitātes video, bet saturs ir to vērts. Pagaidām vēl nevar saprast, kurš kuru ēdīs.



Pēc kāda laika jau vabole izskatījās padevusies, bet zirneklis - vainīgs.

Kā mēs augam

Šobrīd viņu jau ir trīs: Serafima, Jautrīte un Jāņabērns. Pavisam gan bija izšķīlušies jau pieci, bet diemžēl divi nav pārdzīvojuši "zīdaiņa vecumu".
Lūk jau pirmo čaulu nomainījusī Serafima un dažas dienas vecais Jāņabērns.

Iecienītā barība - ābeļu lapas.

Kāds rīts

Vienu vakaru, braucot no peldēšanās, uz ceļa satiku šo jauko pilsoni. Kas par sejas izteiksmi! Tā vien liekas, ka viņš šobrīd risina kādu globālu problēmu.

Bet šorīt, kamēr citi vēl gulēja, izlaidu vienu līkumu ar riteni pa mežu un ieraudzīju vēl citus radījumus. Šis baltenis lieliski prot izvēlēties sev piestāvošu krāsu.

Nejauši pamanīju jaunuzbūvētu ceļu. Vajadzēja paskatīties, kurp tas ved. Ceļa galā mani sagaidīja šis sienāzis, kurš nelabprāt ļāvās kamerai, jo visu laiku pamanījās paslēpties aiz zāles stiebra.

Toties dažas blaktis godīgu pilsoņu acu priekšā nodevās netiklām darbībām.

Viens sīks gliemītis, vienkārši tik skaists un trausls:

Par zarkukaiņiem - drusku zinātniski

Zarkukaiņi pieder pie Phasmida rindas. Zem šīs rindas apakšā ir ļoti daudz dzimtu un attiecīgi vēl vairāk sugu.
Kā mājdzīvnieki visbiežāk tiek izmantoti tie, kas apzīmējas ar Carausius morosus jeb Indijas zarkukaiņi.
Savā dabiskajā vidē tie mēdz būt abu dzimumu un attiecīgi arī vairoties dzimumceļā. Taču šī suga, kā jau daudzi kukaiņi, ir tik pilnīga, ka spēj iztikt arī bez vīriešiem. Nebrīvē turētās, kā izrādās, visas ir zarkukainenes. Viņas, arī būdamas jaunavas, dēj olas, no kurām savukārt izšķiļas nākamās zarkukainenes. To sauc par partenoģenētisko vairošanos. Zarkukaiņi izmanto nepilnīgās pārvēršanās ciklu - t.i. no oliņas izšķiļas nevis kāpurs, bet gan nimfa jeb tāds kāpurs, kas līdzinās pieaugušam kukainim, tikai ir mazs.
Zarkukaiņi ir zālēdāji un pārsvarā pārtiek no koku lapām. Barojot nebrīvē turētos zarkukaiņus, ir ļoti jāuzmanās, lai barība nebūtu apstrādāta ar insekticīdiem (tātad jāizvairās no lielveikalos pirktiem zaļumiem).