Kā mēs augam

Šobrīd viņu jau ir trīs: Serafima, Jautrīte un Jāņabērns. Pavisam gan bija izšķīlušies jau pieci, bet diemžēl divi nav pārdzīvojuši "zīdaiņa vecumu".
Lūk jau pirmo čaulu nomainījusī Serafima un dažas dienas vecais Jāņabērns.

Iecienītā barība - ābeļu lapas.

Kāds rīts

Vienu vakaru, braucot no peldēšanās, uz ceļa satiku šo jauko pilsoni. Kas par sejas izteiksmi! Tā vien liekas, ka viņš šobrīd risina kādu globālu problēmu.

Bet šorīt, kamēr citi vēl gulēja, izlaidu vienu līkumu ar riteni pa mežu un ieraudzīju vēl citus radījumus. Šis baltenis lieliski prot izvēlēties sev piestāvošu krāsu.

Nejauši pamanīju jaunuzbūvētu ceļu. Vajadzēja paskatīties, kurp tas ved. Ceļa galā mani sagaidīja šis sienāzis, kurš nelabprāt ļāvās kamerai, jo visu laiku pamanījās paslēpties aiz zāles stiebra.

Toties dažas blaktis godīgu pilsoņu acu priekšā nodevās netiklām darbībām.

Viens sīks gliemītis, vienkārši tik skaists un trausls:

Par zarkukaiņiem - drusku zinātniski

Zarkukaiņi pieder pie Phasmida rindas. Zem šīs rindas apakšā ir ļoti daudz dzimtu un attiecīgi vēl vairāk sugu.
Kā mājdzīvnieki visbiežāk tiek izmantoti tie, kas apzīmējas ar Carausius morosus jeb Indijas zarkukaiņi.
Savā dabiskajā vidē tie mēdz būt abu dzimumu un attiecīgi arī vairoties dzimumceļā. Taču šī suga, kā jau daudzi kukaiņi, ir tik pilnīga, ka spēj iztikt arī bez vīriešiem. Nebrīvē turētās, kā izrādās, visas ir zarkukainenes. Viņas, arī būdamas jaunavas, dēj olas, no kurām savukārt izšķiļas nākamās zarkukainenes. To sauc par partenoģenētisko vairošanos. Zarkukaiņi izmanto nepilnīgās pārvēršanās ciklu - t.i. no oliņas izšķiļas nevis kāpurs, bet gan nimfa jeb tāds kāpurs, kas līdzinās pieaugušam kukainim, tikai ir mazs.
Zarkukaiņi ir zālēdāji un pārsvarā pārtiek no koku lapām. Barojot nebrīvē turētos zarkukaiņus, ir ļoti jāuzmanās, lai barība nebūtu apstrādāta ar insekticīdiem (tātad jāizvairās no lielveikalos pirktiem zaļumiem).

Pirmais zarkukainis

Martā saņēmu zarkukaiņu oliņas. Tās man atsūtīja pa pastu, un tiku brīdināta, ka vēl kādus divus mēnešus nekas nenotikšot. Taču pagāja veseli trīs, bet vēl joprojām nekas nenotika. Jau biju atmetusi cerību, kad pēkšņi kādu rītu:

Iekārtotais mājoklis izskatās šādi. Kurš gan tādu negribētu?

Pamanīju, ka ir attīstījies tikai viens tausteklis, otrs ir tāds kā saritinājies. Laikam šis mans zarkukainis ir ar īpašām vajadzībām.